Ietaupīt, atsakoties no preses izdevumu abonēšanas

Nesen kāda mana paziņa nāca klajā ar interesantu aprēķinu:
braucot ar vilcienu katru dienu no mājām uz darbu un atpakaļ, viņa šajā
pārvietošanās līdzeklī ir pavadījusi pusotru gadu sava mūža – ieskaitot nakts
stundas. Ko cilvēks mēdz darīt transporta līdzeklī, kurš ir ērts, kluss un
līgani veic samērā garu ceļa posmu? Sievietes ada, tamborē, visu dzimumu
pārstāvju kaut ko lasa vai raksta. Mana paziņa ir aprēķinājusi speciālos
tēriņus viņas „vilciena vaļaspriekam” – lasīšanai (viņa uzsvēra – speciālos,
ņemot vērā, ka bieži vien vilciena vagons ir vienīgā reize dienā, kad to var
atļauties). Preses izdevumu abonēšana ir viņas ģimenes budžetā iekļauts
maksājums, taču – ko viņa būtu varējusi atļauties, ja, piemēram, kopš 1993.
gada, kad tika ieviests lats, līdz 2013. gada nogalei izdevumi preses iegādei
būtu novirzīti citiem mērķiem. Proti, rēķinot, ka ik dienas tikusi lasīta avīze
„Labrīt”, pēc tam – „Diena”, bet reizi nedēļā – žurnāls „Ieva”, tad vidēji nedēļā
iztērēts 1 LVL par laikrakstiem un, pieņemsim, 0,70 LVL par žurnāla numuru. 20
gados ir 960 nedēļu (nedēļu skaits, izņemot atvaļinājumus), tātad šajā laikā
iztērēti … 1632 LVL. Tā kā, abonējot presi, var iegūt apmēram 15%
ietaupījumu, salīdzinot ar tās iegādi kioskā, tad iegādāta prese par 1387 LVL.
Rūpīgi, bet es patiešām domāju – rūpīgi atliekot naudiņu ik nedēļas, šāds
ietaupījums desmit gadu laikā ļautu iekrāt vienam ceļojumam. Cik ilgi cilvēks
ir spējīgs turēties pie sava mērķa? Vai tas ir vajadzīgs? Vai šāds mērķis
beigās apmierina iztēlē izveidoto ideālo atvaļinājumu? Bet, kā redzams, summa
ir tiešām iespaidīga.

Otrs jautājums ir – no kā mēs atsakāmies, ik dienu
neizbaudot kādu mazu, bet patīkamu brīdi, ja krājam lielam un pārākam
notikumam? Vai tas nav kāds ikdienas laimes mirklis? Un vai bieži nenonākam
tādās kā sava gribasspēka radītās sprukās, ja nenovērtējam procesu, bet
virzāmiem tikai uz mērķi un mērķa dēļ? No šādas dilemmas var pasargāt fokusa
maiņa. Brīžos, kad rezultāts kļuvis nepievilcīgs, neiekārojams un tāls,
nesasniedzams, jāpievēršas procesam – tieši tam, ko darām šobrīd. Pat, ja tas
nekādi nav saistīts ar mērķa sasniegšanu. Kā sacīja pazīstama psiholoģe – vari
atļauties reizēm arī pagulēt mērķa virzienā. Salds miegs, vai ne?

Tā nu esam ietaupījuši, neabonējot presi. Taču gara
izsalkums dara savu – mēs meklējam aizstājējus. Protams, tie vispirms ir
bibliotēkas apmeklējumi. Ja pagastā vai pilsētā ir mājīga, aicinoša un
draudzīga bibliotēka, tad naudas ietaupījumam līdzi nāk arī labpatika par jaunu
vaļasprieku. Mazāk izdevumu, un, iespējams, patīkamas tikšanās un interesantas
sarunas par izlasīto. Iekļaut sāpīgo taupības režīmu siltā rezerves labpatikas
mētelītī nozīmē mākslu saskatīt iespējas un izmantot tās.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s